Paldies mērniekam Artjomam, ka viņš izmērus noteica bez kļūdām. Es lidoju uz plaukstas locītavu kā uz svētku vakariņām: silti, gardi, cilvēks atslābis. Taču tīkls tika uzstādīts nevainojami, bez nevienas spraugas. Ja būtu kaut mazākais caurumiņš, manis vairs nebūtu. Bet tā esmu dzīvs, apprecējos, tagad man ir 47 bērni, un viņi visi ar cieņu izturas pret precīziem mērījumiem.

Pateicos montētājam Romanam par stiprinājumu bez spraugām. Es virtuvē ieraudzīju kotleti un nodomāju: “Tamāra, šis ir tavs brīdis.” Jau sakārtoju kājiņas un izvēlējos nosēšanās vietu. Taču tīkls turējās tik cieši, ka nevarēju iebāzt pat degunu. Pēc minūtes vecmāmiņa Zina iznāca ar slapju lupatu. Tad sapratu: tā nebija virtuve, bet paaugstināta riska zona.

Milzīgs paldies meistaram, kurš ieteica ciešu piegulšanu. Es tikai gribēju ielidot un nogulties uz baltā plaukta plānā, inteliģentā kārtiņā. Nekādu skandālu — tikai klusa putekļa dzīve. Taču tīkls mani aizturēja. Iekšā jau dežurēja slapjā lupata Gaļina un putekļsūcējs Artjoms. Tagad dzīvoju ārpusē — brīvs, mazliet pelēks, bet laimīgs.

Paldies par mikrotīklu. Esmu sīka, nekaunīga un parasti izlienu tur, kur mani neviens nemaz negaida. Taču šoreiz netiku cauri. Mēģināju sāniski, ar galvu pa priekšu, ieskrienoties un pat ar sejas izteiksmi “es tikai paskatīties”. Nekā. Acs izrādījās pārāk nopietna. Caur stiklu ieraudzīju lampu, uz kuru lidoja mana māsīca. Vairāk jautājumu nav.

Izsaku cieņu uzņēmumam par izturīgo tīklu. Uz viesistabu lidoju nevis kā kukainis, bet kā notikums. Gribēju ienākt, visus nostādīt ierindā un pakarāties pie lustras. Taču tīkls izturēja manu autoritāti. Iekšā sēdēja tētis Igors, kaķis Dima un elektriskā mušu pletne Valentīna. Cilvēkiem pateicos reti, bet todien jūs izglābāt manu dzīvību un reputāciju.

Paldies menedžerei Ļenai, ka viņa ieteica netaupīt uz kvalitāti. Sajutu alu uz palodzes un nolēmu, ka esmu uzaicināta. Gaisma, smiekli, glāze — viss izskatījās pēc vasaras festivāla. Taču tīkls teica: “Kristīne, tev nav dalībnieka aproces.” Pēc minūtes glāzi pārklāja ar salveti. Es paliku dzīva, lai gan domās jau biju iekšā.

No sirds pateicos par rūpīgo uzstādīšanu. Es nevienam nekožu, vispār esmu dekoratīvs. Gribēju nosēsties cilvēkam uz rokas, lai viņš teiktu: “Ak, cik jauka mārīte!” Taču cilvēks tajā brīdī smērējās ar kukaiņu atbaidīšanas līdzekli un ļoti aizdomīgi skatījās uz pasauli. Tīkls man saudzīgi paskaidroja, ka ne visas rokas ir gatavas draudzībai.

Paldies, ka tīkls neļāva man pieļaut mūža kļūdu. Caur logu ieraudzīju skapi un mēteli. Dārgu, mīkstu, daudzsološu. Jau iztēlojos savu jauno biogrāfiju augstākās klases tekstilizstrādājumos. Taču tīkls mani neielaida. Tad pamanīju lavandu. Tas nebija sapņu skapis, bet interjera slazds ar nodevības aromātu.

Paldies par tīklu, kas mani apturēja pirms karstās gaismas. Lidoju uz lampu kā mākslinieks uz skatuvi: spārni izplesti, dvēsele dzied, publika gaida. Taču tīkls aizvēra ieeju. Pēc minūtes lampa sakarsa tik ļoti, ka sapratu: ovācijas būtu īsas. Tagad uzstājos pie ielas luktura. Tur ir vienkāršāk, un neviens neož pēc plastmasas.

Paldies par stingro rāmi un kārtīgu stiprinājumu. Protams, lidoju uz gaismu, taču pat es nezināju, kur tieši. Pēc pulksten 21.00 vispār slikti sevi kontrolēju. Ja nebūtu tīkla, es būtu ielidojis istabā caur stiklu, lustru, zupu un kāda seju. Bet tā glīti atlēcu un izlikos, ka tikai pārbaudu fasādi.

Paldies tiem, kas uzstādīja tīklu durvīm. Ieraudzīju istabas augus un nodomāju: “Lielisks purviņš, tikai bez purva.” Aizlēcu līdz ailei, bet tālāk netiku. Sākumā apvainojos. Tad ieraudzīju kaķi Dimu. Viņš skatījās uz mani kā uz zaļu kotleti ar acīm. Jūsu tīkls izglāba ne tikai cilvēkus, bet arī manu slideno likteni.

Paldies, ka stūros nav nevienas spraugas. Lidoju uz smaržu aromātu un biju pārliecināta, ka esmu atradusi ziedošu dārzu. Izrādījās, Larisa vienkārši gatavojās tikšanās reizei. Jau gandrīz biju izvēlējusies vietu uz kakla, taču tīkls turējās nevainojami. Pēc mirkļa Larisa izvilka aerosolu. Tad sapratu: tas nebija dārzs, bet skaists slazds.

Paldies par montāžu bez caurumiem. Protams, neesmu kukainis, bet arī gribēju ienākt. Plāns bija pieticīgs: stūris virs skapja, klusums, tīmeklītis un filozofija. Taču tīkls mani neielaida. Iekšā dzīvoja Marina, kura, ieraugot zirnekli, pārvēršas par signalizāciju. Jūs izglābāt mani no kliedziena, čības un ģimenes apspriedes.

Paldies par tīklu, kas neļāva man kļūt par interjera daļu. Sapņoju nogulties uz palodzes kā skaists pelēks samts. Taču iekšā jau stāvēja slapjā lupata Gaļina, bet blakus gulēja kaut kādi melni burkāni no vecas birstes. Gaisotne nebija draudzīga. Paliku ārpusē un pirmoreiz sapratu: arī putekļiem vajadzīga atpūta.

Paldies, ka tīkls apturēja manu ģimenes biznesu. Uz galda gulēja banāns. Gatavs, mīksts un ar izaugsmes perspektīvu. Jau gribēju ielidot, sasaukt radiniekus un atvērt koloniju “Banānu paradīze”. Taču tīkls mani neielaida. Pēc stundas banānu ielika ledusskapī. Paldies, ka neļāvāt man kalt plānus uz sveša banāna rēķina.

Paldies par izturīgo sietu. Ieraudzīju roku pēc treniņa un nodomāju: “Lūk, restorāns ar apsildi.” Lidoju pārliecinoši, ar apetīti un nelabiem nodomiem. Taču tīkls mani apturēja, pirms cilvēks paņēma dvieli un pārgāja pie fiziska dialoga. Aizgāju dzīvs un uz trim minūtēm kļuvu par veģetārieti.